Gleznu ciklā „Dārza apgāds” atainota vēlamā un ideju, esošā jeb objektīvās īstenības un mītrades korelācija. Tas ir mūsdienu post-patiesības un alternatīvo faktu laikmeta stāsts pār to, kā ar māņticības un mītu sistēmu iespējams izvairīties no atbildības par īstenību. Stāsts konstruēts no metaforiskiem tēliem un lasāms, tulkojot tēlu simboliskās nozīmes un šo simbolu rotaļīgās savstarpējās saspēles un ritmus. Darba galvenais ierosmes avots ir kāda agroķīmiķa pasaules uzskatu subjektīvā struktūra, kura ir tik pašpietiekama, ka objektīvam cēloņsakarību skaidrojumam tajā gluži vienkārši vairs nav vietas. Agroķīmiķis ir īsts. Un dzīvs.

​

​

STĀSTS PAR AGROĶĪMIĶI UN DĀRZA APGĀDU

​

Reiz, ne pārāk senos laikos, kādam agroķīmiķim ar spožu, radīt kāru prātu un visādi citādi lielu potenciālu radās ideja – viņš gribēja kļūt par savā zemē lielāko sēklu tirgotāju. Viņš sapņoja par lielu kāpostu, daiļiem dārziem un laimīgiem, bagātiem cilvēkiem dārzos.

​

Ar milzīgu entuziasmu agroķīmiķis ķērās pie sava sapņa īstenošanas, un tapa sabiedrība ar ierobežotu atbildību un skaistu nosaukumu – DĀRZA APGĀDS.

​

Sev un pasaulei agroķīmiķis apsolīja mūžīgu mīlestību, pārticību un vismaz vienu baltu markas automobili ikvienam, kas gadījās viņa ceļā. Agroķīmiķa daiļrunība un pārliecināšanas spējas bija neatkārtojamas. Pasaule viņam ticēja, lūkojās viņā ar sajūsmas pilnām acīm, klausījās viņā ar atplestām mutēm, kāposts ripoja pa labi un pa kreisi, un zeme zēla un plauka. Kāds kaimiņu čigāns aiz lielas cieņas, pat, esot par lētu naudu agroķīmiķim savu pēdējo zirgu pārdevis. Daži gan runā, ka tas zirgs būšot bijis melnas maģijas noburts.

​

Ej nu sazini, kas notika ar čigāna zirgu, bet pār agroķīmiķa ceļu sāka skriet melni kaķi. Sākumā agroķīmiķis tik trīs reiz piesita pie koka, nospļāvās pār kreiso plecu, pieturējās pie bikšu pogas un augsti paceltu galvu soļoja uz priekšu. Taču itin drīz jau nācās ķerties pie smagās artilērijas. Svieda agroķīmiķis pa tiem melnajiem spokiem gan ar galviņkāpostiem, gan ziedkāpostiem un visbeidzot arī ar Briseles kāpostiem.

​

Taču nekā. Melnie kaķi, pagāni tādi, līdz šai dienai no agroķīmiķa ceļa nav atkāpušies. Bet arī agroķīmiķis nedomā padoties. Sviež viņš atkal un atkal pa saviem spokiem ar kāpostiem tā, ka zeme dreb. Galvenais esot tikt vaļā no kaķenēm. Ja vairs nevarot glābties, esot jālieto Dalmācijas krizantēmu un vaivariņu ekstrakti, un labi daudz terpentīna.