Zila debess                                                                  Zila bezgalība                                                  Zila dzelme 

​                                     Zila zeme                                                                Zilas puķes                              

                  Zilas cerības                                                  Zilas skumjas

​Zilas liesmas                                          Zilas dusmas                                                   Zem zilās debesu bļodas

​

​

Lai mēs dzīvotu, mums jābūt kā kalnam. Mums jāstāv augstu virs dzelmēm, augstu virs liesmām. Jāstāv pāri dusmām un skumjām. Tuvu debesu laimei.  

​

Kalni ir noslēpumainas vietas. To virsotnes bieži vien ir mākoņos tītas un atrodas tālu no pakājes ikdienas. Tur debesis satiekas ar zemi. Kalnos mīt dievi. Tur pulcējas raganas. Kalnu alās dzīvo pūķi, velni, troļļi un rūķi. Kalnu virsotnēs slejas un grimst karaļpilis. Stikla kalnā princese gaida glābēju. Kalnu uz Zemes skauj zilā debesu bļoda. Ap Zemi griežas mēness. Stāsta, ka no mēness skatoties, Zeme izskatās zila. Zilā ir mūsu māju krāsa! Mūsu pasaule ir zila!

​

“Ap kalnu es audzēju zilās bezgalīgo cerību puķes. Cerība ir laimes manifestācija. Ceriet un jums tiks dots! Un dodiet – dodot gūtais neatņemams. Manas gleznas ir zilas kā zili buramvārdi. Ar gleznām es gribu pieburt mums laimi. Aizburt prom sāpes un ļauno. Mēs esam zilā bezgalībā. Un būsim bezgalīgi!”

​